Video

Transkripts

Iztēlojies nākotni, kurā tavs tosteris

paredz, kāda veida tostermaizi tu vēlies.

Dienas laikā

tas skenē internetu pēc jauniem un

aizraujošiem tostermaižu tipiem, varbūt tas jautā

tev par tavu dienu un vēlas patērzēt

par jauniem sasniegumiem tostermaižu

tehnoloģijās? Kurā brīdī tas kļūtu

par personu? Kurā brīdī tu jautāsi

sev, vai tavam tosterim ir jūtas? Ja

tam būtu, vai, izraujot to no rozetes, tā būtu slepkavība?

Un vai tas tev vēl piederētu? Vai mēs

kādu dienu būsim spiesti piešķirt savām mašīnām

tiesības?

Mākslīgais intelekts jau ir tev visapkārt.

Tas parūpējas par to, lai uz galdiem būtu

pietiekami uzkodu.

Tas parāda tev īsto interneta reklāmu,

un tu, iespējams, esi lasījis

ziņu rakstu, kuru pilnībā rakstījusi mašīna.

Šobrīd mēs skatāmies uz čatbotiem kā Siri

un smejamies par to primitīvajām, simulētajām

emocijām, bet ir iespējams, ka mums būs

saskarsme ar radībām, kuras rada grūtības

nošķirt īstu un

simulētu cilvēcību.

Vai eksistē mašīnas, kuras ir

pelnījušas tiesības?

Visticamāk, vēl ne, bet, ja tās parādās,

mēs tam neesam gatavi. Liela daļa

tiesību filozofijas nav gatava

saskarties ar mākslīgo

intelektu. Vairums prasības pēc tiesībām

saistībā ar cilvēkiem vai dzīvniekiem ir centrētas ap

jautājumu par apziņu.

Diemžēl, neviens nezina, kas ir

apziņa. Daži domā, ka tā ir

nemateriāla, citi saka, ka tā ir vielas

stāvoklis kā gāze vai šķidrums.

Neatkarīgi no precīzās definīcijas, mums

ir intuitīvas zināšanas par

apziņu, jo mēs to pieredzam.

Mēs apzināmies sevi un mūsu

apkārtni, un mēs zinām

kā jūtas bezsamaņa. Daži neirologi

domā, ka jebkura, pietiekami

attīstīta sistēma, var radīt

apziņu. Tātad, ja tava tostera

aparatūra būtu pietiekami spēcīga, tai varētu

rasties apziņa. Ja tā notiktu, vai

tā būtu pelnījusi tiesības?

Nu, ne tik ātri.

Vai tas, ko mēs definējam kā tiesības, tai būtu loģiskas?

Apziņa nodrošina būtnēm tiesības,

jo tā dod būtnēm

iespēju ciest. Tas nozīmē, ne tikai,

spēju ciest, bet arī to apzināties.

Roboti necieš un viņi, visticamāk, arī necietīs,

ja vien mēs viņus tā neprogrammēsim.

Bez sāpēm vai baudas nav

nozīmes, kam dot priekšroku, un tiesības ir mazsvarīgas.

Mūsu, cilvēku, tiesības ir dzīļi sasaistītas ar mūsu

pašu programmēšanu. Piemēram, mums nepatīk

sāpes, jo mūsu smadzenes evolucionēja, lai noturētu

mūs dzīvus, lai neļautu mums pieskarties karstam

ugunim vai liktu mums bēgt no

plēsoņām. Tāpēc mēs izgudrojām tiesības, kuras

aizsargā mūs no pārkāpumiem, kuri dara mums

sāpes. Pat abstraktākas tiesības kā

brīvība ir dziļi iesakņotas tajā, kā mūsu smadzenes

ir ieprogrammētas atpazīt, kas ir godīgi un

kas ne. Vai tosteris, kurš nespēj

kustēties iebilstu, ka viņu ieslēdz krātiņā?

Vai tas iebilstu, ka viņu izjauc, ja tam

nebūtu bailes no nāves? Vai tas iebilstu,

ka to aizskar, ja tam nebūtu vajadzēbas pēc

pašpārliecinātības? Bet ja nu mēs programmētu

robotu, lai tas jūt sāpes un emocijas?

Lai tas dod priekšroku taisnīgumam pār netaisnību, baudai pār

sāpēm un to apzinātos. Vai tas padarītu

tos pietiekami cilvēcīgus? Daudzi

tehnoloģisti domā,

ka tehnoloģijā notiks eksplozija tad, kad

mākslīgie intelekti spēs mācīties un veidot paši

savus mākslīgos intelektus, pat vēl

gudrākus par viņiem pašiem. Tajā brīdī

jautājums par to, kā roboti tiks

programmēti, būs ārpus mūsu

kontroles iespējām.

Ja nu kāds mākslīgais intelekts uzskatītu

par nepieciešamu ieprogrammēt spēju

just sāpes tāpat kā evolucionārā bioloģija

uzskatīja to par nepieciešamu vairumā dzīvo

radību. Vai roboti ir pelnījuši tās tiesības?

Bet varbūt mums vajadzētu mazāk uztraukties

par risku, kuru mums rada super inteliģenti

roboti un vairāk par to, kādu draudu

mēs radām viņiem. Visa mūsu,

cilvēku, identitāte ir bāzēta uz ideju par

cilvēka neatkārtojamību. Uz to, ka mēs esam īpašas,

neatkārtojamas sniegpārsliņas, kuras ir pelnījušas pārvaldīt

dabisko pasauli. Cilvēkiem ir vēsture

noliegt to, ka citas būtnes arī spēj

ciest tāpat kā viņi.

Zinātniskās revolūcijas laikā Renē Dekarts

uzskatīja, ka dzīvnieki bija vienkārši automatizēti,

tā teikt roboti. Tāpēc ievainot trusi

bija tik pat morāli pretrunīgi kā

iesist plīšu mantiņai, un daudzus no

lielākajiem noziegumiem pret cilvēci

to darītāji attaisnoja ar to, ka

viņu upuri bija drīzāk

dzīvnieki nekā civilizēti cilvēki. Vēl

problemātiskāk ir tas, ka tas ir mūsu ekonomiskajās

interesēs, atteikt robotiem viņu tiesības. Ja mēs

spētu piespiest apzinīgu mākslīgo intelektu, iespējams,

caur programmētu spīdzināšanu, lai viņi darītu

to ko mēs vēlamies,

ekonomiskais potenciāls ir neierobežots.

Mēs taču jau esam to darījuši. Vardarbība

ir bijusi izmantota, lai piespiestu mūsu līdzcilvēkus

strādāt, un mums nekad nav bijis problēmu

izdomāt ideoloģiskus

attaisnojumus.

Vergturi apgalvo, ka verdzība nāca par labu pašiem

vergiem. Tā deva viņiem pajumti

un iemācīja viņiem kristietību. Vīrieši, kuri

bija pret to, ka sievietes balso, apgalvo, ka tas

bija pašu sieviešu interesēs, atstāt visus

grūtos lēmumus vīriešiem. Lopkopji apgalvo, ka

dzīvnieku pieskatīšana un barošana

attaisno to agrīno nāvi

mūsu diētu vēlmēm. Ja roboti kļūtu

apzinīgi

netrūktu argumentu

tiem, kas teiktu, ka tiem vajadzētu

palikt bez tiesībām. It īpaši no

tiem, kuri var no tā nopelnīt.

Mākslīgais intelekts paceļ nopietnus

jautājumus par filozofiskām robežām.

Kamēr mēs varam vaicāt, vai sevi apzinoši roboti ir

pie samaņas vai arī pelnījuši tiesības,

tas piespiež mūs izvirzīt fundamentālus jautājumus

kā, kas padara mūs par cilvēkiem, kas rada

mūs tiesīgus pēc tiesībām?

Neatkarīgi no tā, ko mēs domājam, jautājumam

varētu būt jābūt atrisinātam tuvākajā

nākotnē.

Ko mēs darīsim, ja roboti

sāks pieprasīt paši savas tiesības?

Ko roboti pieprasot sev tiesības var

mācīt mums par sevi? Mūsu draugi

“Wisecrack” ir izveidojuši video izpētot

tieši šo jautājumu izmantojot “Westworld”

filozofiju. “Wisecrack” uzšķērž pop-kultūru

vienreizējā un filozofiskā veidā.

Spied šeit, lai apskatītu viņu video un

abonētu viņu kanālu.