Video

Transkripts

Vardarbība

un karš.

Neprātīgā ISIS brutalitāte turpinās,

krievu karaspēks iebrūk Ukrainā,

un palestīnieši un izraēļi

turpina cīnīties.

Vai tas liek tev justies drūmi?

Varbūt

nevajag.

Tāpēc, ka, aplūkojot skaitļus,

patiesībā šķiet, ka karš

iziet no modes,

un globālā populācija

ir nebijusi liela.

Šķiet, ka mēs dzīvojam

vismierīgākajā periodā

cilvēces vēsturē.

Kā tas ir iespējams?

(mūzika)

Līdz 2014.g. septembrim

pasaulē bija notikuši 4 konflikti,

kas izraisīja vismaz 10 000 cilvēku

nāvi kopš 2013. janvāra,

9 konflikti, kas nogalināja

vairāk nekā 1000 cilvēku

un 13 konflikti, kas iznīcināja vairāk

nekā 100 cilvēku kopš 2013.janvāra

Ne visai mierīgi,

bet padomā par to:

visos notiekošajos konfliktos

nav aktīvu karu starp valstīm.

Tie ir vai nu pilsoņu kari

vai lokāli konflikti.

Kaut gan pilsoņu kari ir šausmīgi

un izraisa daudz ciešanu,

to ietekme parasti ir mazāk postoša

nekā karā starp nācijām vai impērijām.

Kad divas nācijas uzsāk karu,

tās var mobilizēt daudz vairāk spēkus,

tām ir piekļuve visiem valsts

resursiem un loģistikai, un

gandrīz visai populācijai.

Tātad kāpēc notika pāreja no

kariem starp valstīm

uz pilsoņu kariem?

Iemesli ir saistīti ar

koloniālismu un Auksto karu.

Līdz ar Aukstā kara beigām, lielākais

bruņotu konfliktu dzinulis izgaisa.

Taču komunistu

diktatūras sabrukums

cēla gaismā jaunu spriedzi

un nesa jaunus konfliktus

jau atbrīvotā valstī,

no kā bieži izrietēja pilsoņu karš.

Daudz svarīgāk,

1945. gadā

gandrīz visa Āfrika, liela daļa Āzijas

un daļa Latīņamerikas

bija koloniālistu varā.

Līdz 1990. gadam

valstis (izņemot dažas salas) bija neatkarīgas.

Bet pagaidi.

Vai tas, ko mūsdienu

multinacionālās korporācijas

dara ar Trešās pasaules valstīm

ir tikpat slikti kā koloniālisms?

Aplūkosim Kongo Demokrātisko Republiku

1885. gadā Beļģijas karalis to

dibināja kā koloniju.

Ar platību 80 reizes Beļģijas lielumā.

Vardarbība

pret vietējiem kongoiešiem

un nežēlīgā ekonomiskās

ekspluatācijas sistēma

nogalināja apmēram pusi populācijas

līdz 1908. gadam.

Aptuveni 10 miljoni kongoiešu tika

nogalēti vai nomērdēti badā.

Miljoni bija sakropļoti un traumatizēti.

Kongo DR ekonomiskā ekspluatācija

turpināja būt prioritāte, un

piespiedu darbs nekad netika pārtraukts

pavisam līdz Beļģijas varas

beigām 1960. gadā.

Kas nav nemaz tik ilgu laiku atpakaļ.

Tāpēc nē.

Koloniālisms bija daudz sliktāks nekā

šodienas plēsonīgais kapitālisms, un

tas beidzās tikai divas paaudzes atpakaļ.

Lielākā daļa konfliktu,

kuri notiek pašlaik,

ir teritorijās, kas 60 gadus atpakaļ

bija svešzemju kontrolē.

Bet lietas uzlabojas.

Līdz 1989. gadam

vienas puses uzvara pilsoņu karā

bija izplatīta,

kamēr mūsdienās uzvaras ir daudz retākas.

Tajā pašā laikā, konfliktu

beigas diplomātiskā ceļā palielinājās no 10%

uz gandrīz 40%.

Kā ar pārējo pasauli?

Kāpēc valstis

pārstāja uzbrukt viena otrai?

Tam ir 4 lielākie iemesli:

pirmkārt,

demokratizācija.

Stabila attīstība

no autokrātijas uz demokrātiju.

Demokrātijas savstarpēji gandrīz nemaz nekaro.

No visiem valsts-pret-valsti kariem

kopš 1900. gada, tikai maza daļa

tika izcīnītas starp demokrātijām.

Otrkārt,

globalizācija.

Karš nav tik efektīvs veids ekonomisko

mērķu sasniegšanai kā iepriekš.

Mūsdienās gandrīz vai lētāk ir

nopirkt resursus globālā tirgū

nekā sagrābt tos ar varu.

Cilvēki no citām nācijām mums ir

vērtīgāki dzīvi nekā miruši.

Kas vispār ir jauns koncepts.

Treškārt,

Karš ir tik ļoti 20.gs.

Līdz 1. Pasaules karam, karu uzskatīja

par neizbēgamu cilvēku pieredzes daļu

un par noderīgu rīku, ko izmantot

mērķu sasniegšanai, kad

diplomātija nenostrādāja.

Mūsdienās ir likumi, kas agresijas aktus

atzīst par nelegāliem un nosaka, ka

bruņoti spēki tiek attaisnoti tikai

pašaizsardzībā vai ar ANO

Drošības padomes lēmumiem.

Šie likumi arvien tiek pārkāpti, taču mūsdienās

to ir grūtāk izdarīt, neizraisot

opozīciju un nepiekrišanu.

Tāpat eksistē starptautisks tribunāls

Hāgā par kara noziegumiem,

un tas radās nesen.

Ceturtkārt,

valstu robežas lielākoties ir noslēgtas.

Pēc 2. Pasaules kara,

teritoriālie kari parasti apstājās, kad

lielākā daļa valstu piekrita akceptēt

starptautiskās robežas

un respektēt nāciju autonomiju.

Tomēr tas viss ir tikai anomālija

vai arī mēs esam ceļā uz ilgstošu mieru?

Patiesībā

mēs to vēl nezinam.

Vajag vairāk paraugu, lai izslēgtu

vēsturisku vidējo statistisko, kas

ir 1 vai 2 kari gadsimtā.

Nav pagājis pietiekami daudz laika

kopš 2. Pasaules kara, lai izslēgtu

kara rašanās iespējamību.

Ja nenotiek milzīgs karš

nākošos 75 gados,

mēs varētu būt pārliecināti,

ka cilvēce mainās.

Tāpēc, karš varētu būt beidzies.

Jā, pretīgi konflikti notiek

daudzās vietās, taču vispārīgi

situācija uzlabojas.

Un mēs varam to darīt labāku,

iestājoties par mieru un demokrātiju

Amara.org kopienas subtitri