Video

Transkripts

Trīs iemesli, kādēļ mums vajadzētu beigt izmantot atomenerģiju.

1. Kodolieroču izplatība

Kodoltehnoloģija veica vardarbīgu ieeju uz pasaules skatuves:

Tikai vienu gadu pēc pasaules pirmā kodolizmēģinājuma 1944. gadā,

Divas lielas pilsētas tika iznīcinātas tikai ar vienu vienīgu bumbu katrai.

Pēc tā, reaktoru tehnoloģija lēnām attīstījās

kā līdzeklis enerģijas ražošanai,

bet tā vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar kodolieroču tehnoloģiju.

Ir gandrīz neiespējami izstrādāt kodolieročus

bez pieejas reaktoru tehnoloģijai.

Patiesībā, Kodolneizplatīšanas līgums kalpo par

atomreaktoru tehnoloģiju izplatīšanu, bez kodolieroču izplatīšanas

ar ierobežotiem panākumiem.

40 gados, piecas valstis ir izstrādājušas pašas savus ieročus

ar atomreaktoru tehnoloģijas palīdzību.

Fakts, ka jautājums ir, ka var būt ļoti grūti atšķirt

slēptu kodolieroču programmu no miermīlīgas atomenerģijas izmantošanas.

1970tajos, lielie kodolspēki laimīgi pārdeva miermīlīgu tehnoloģiju

mazākām valstīm, kuras pēc tam pašas izstrādāja savus ieročus.

Ceļš uz nāvējošiem kodolieročiem vienmēr ir bijis bruģēts ar miermīlīgiem reaktoriem.

2. Kodolatkritumi un piesārņojums

Izlietotā kodoldegviela ir ne tikai radioaktīva, bet arī satur

ekstrēmi indīgus ķīmiskos elementus, kā plutoniju.

Tas lēnām zaudē savu kaitīgumu tikai vairākos tūkstošos gadu.

Un ir arī pārstrādes process, kurš nozīmē

plutonija ieguvi no iztērētās kodoldegvielas.

To var izmantot diviem mērķiem:

Lai uzbūvētu kodolieročus, vai arī izmantot to kā jaunu degvielu.

Bet reti kurš no tā tiek izmantots kā degviela, jo mums nav

priekš tā pareizo reaktoru tipu.

Miligrams tevi nogalinās, pieci kilogrami veido atombumbu; un pat

neuzkrītošā valstī kā Vācijā, burtiski ir tonnām materiālu

vienkārši kur pagadās, jo pārstrāde izklausījās kā laba ideja pirms vairākām desmitgadēm

Un kur paliks visi atkritumi?

Pēc tam, kad to izmešana okeānā tika aizliegta, mēs mēģinājām tos aprakt pazemē-

bet mēs nevaram atrast vietu, kur tie noteikti būs drošībā

desmit tūkstošiem gadu.

Vairāk nekā 30 valstīs strādā gandrīz 400 reaktori, pārvaldot

vairākus simtus tūkstošus tonnu kodolatkritumu

un tikai viena pašlaik nopietni domā par to, lai atvērtu

patstāvīgu civilo atkritumu noliktavu- mazā Somija.

3. Negadījumi un katastrofas.

Vairāk nekā 60 atomenerģijas izmantošanas gados, ir bijuši septiņi lieli negadījumi

reaktoros vai iekārtās, kuriem ir darīšana ar kodolatkritumiem.

Trīs no tiem tika galvenokārt izkontrolēti, bet četri no tiem atbrīvoja ievērojamu

radioaktivitātes daudzumu vidē.

1957, 1987 un 2011 gadā, lielas teritorijas Krievijā, Ukrainā ,un Japānā

tika padarītas nederīgas priekš cilvēku mājokļiem uz desmitgadēm.

Mirušo skaits ir ļoti apstrīdēts, bet iespējams sniedzas tūkstošos.

Šīs katastrofas notika ar ļoti dažādu kodolreaktoru tipiem

ļoti atšķirīgās valstīs un atsevišķi pirms vairākām desmitgadēm.

Paskatoties uz skaitļiem, mēs varam sev jautāt,

‘‘Vai 10% pasaules enerģijas apgādes

ir vērtas priekš postošām katastrofām, kas atkārtojas reizi 30 gados?

Vai 30% būtu vērti vēlvienai Fukušimai vai Černobiļai

kautkur uz zemes katros 10 gados?

Kādai teritorijai vajadzētu būt piesārņotai, la mēs teiktu ‘‘vairs ne’’?

Kur ir robeža?

Tātad, vai mums vajadzētu izmantot kodolenerģiju?

Riski var atsvērt ieguvumus un varbūt mums vajadzētu

beigt skatīties šajā virzienā ,un atmest šo tehnoloģiju par labu.

Ja tu vēlies dzirdēt argumentu otru pusi

vai īsu ieskatu atomenerģijā, spied šeit.